Garīgais ceļš.

Garīgais ceļš ir kā uguns , kas deg mūsu priekšā. Ja cilvēks vēlas to iekur,viņam jāsamierinās ar nepatīkamiem dūmiem, kas apgrūtina elpošanu un liek izsprāgt asarām. Šādi sevi apliecina no tumsas atbrīvotā ticība. Bet , ja uguns reiz iedegta,dūmi izgaist un spožas liesmas met gaismu visapkārt dāvādams siltumu un mieru. 

P.Koelju

Un ziņa ir šāda: tu mirsi. Rīt vai pēc desmit gadiem, bet agri vai vēlu tu mirsi. Kaut arī tu tam nepiekristu. Kaut arī tev būtu citi nodomi. Tāpēc labi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē.

Pārmaiņas

Ļaujot dzīvē ienākt pārmaiņām, es kļūstu par auglīgu zemi, kur radošai iztēlei atvēlēts izēst savu sēklu.

Laiks

Ļoti aizņemties cilvēkiem, pietiek laika ir visam, bet tie , kas neko nedara, mūžīgi staigā noguruši un kūtri veic pat to mazumiņu darba, kas tiem uzticēts. Tieši viņi pastāvīgi sūdzas, ka diena ir pārāk īsa. Patiesībā viņi baidās izcīnīt  Labu cīņu. 

Labā cīņa

Cilvēks nav vientuļa sala. Lai izcīnītu Labu cīņu , mums nepieciešama palīdzība. Mums ir vajadzīgi draugi, bet kad viņu nav tuvumā, vientulībai jākļūst par mūsu galveno ieroci. Un tad viss, kas ir mums apkārt ,spēj palīdzēt spert vajadzīgos soļus pretī mērķim. Jebkas var kļūt par gribas apliecinājumu izcīnīt Labu cīņu. Ja mēs to nesaprotams un neatzīstam , ka mums ir nepieciešams viss un ikviens, mēs kļūstam par augstprātīgiem karotājiem. Beigās pašu augstprātība mūs pazudinās, jo pārāk pašpārliecināts karotājs var nepamanīt kaujas laukā izliktās lamatas. 

Neatsakies no saviem sapņiem

Atsakoties no sapņiem un iegūstot mieru, iestājas īss apmierinājuma periods. Taču mirušie sapņi sāk pūt un saindē apkārtni kurā dzīvojam. Mēs kļūstam cietsirdīgi pret sevi. Mūs piemeklē dažādas slimības, nervu lēkmes un tas , no kā vēlējāmies izvairīties , atsakoties no cīņas, - vilšanās un sakāve kļūst par mūsu gļēvulības vienīgo augli. Līdz kādā dienā mirušie un sapuvušie sapņi saindē arī gaidu, ko elpojam , un mēs smokam un vēlamies nāvi. Nāvi, kas mūs atbrīvotu no mūsu pašpārliecinātības un ikdienas rūpēm , nāvi, kas mūs atsvabinātu no šī briesmīgā svētdienas pēcpusdienas miera.

Atziņa

Laba ir tā cīņa, ko mēs izcīnām savu sapņu vārdā. Jaunībā šādu sapņu ir daudz, tie uzbango dvēselē ar milzu spēku, mēs esam drošsirdīgi un varonīgi, taču neesam vēl apguvuši cīņas prasmi. Soli pa solim, pieliekot lielus pūliņus, mēs iemācāmies cīnīties, bet tad jau ir izplēnējusi drosme un varonība, un mēs baidāmies mesties cīņā. Tāpēc mēs pavēršamies pret sevi un izcīnām cīņu sevī. Mēs paši kļūstam par savu lielāko ienaidnieku. Mēs iestāstām sev, ka mūsu sapņi bijuši bērnišķīgi un pārāk grūti īstenojami vai ka tos radījusi nepietiekama dzīves pazīšana. Mēs nogalinām sapņus, jo baidāmies iesaistīties labā cīņā